Pavasaris nāk, sniegs kūst un tūdaļ plauks viss vaļā. Dimantra mūs aicina elpot ar iedvesmu - trenēt un vingrināt plaušas. Lai pavasaris nāk un plūst arī mūsos pašās. Un visas saaugušās sēnes jātrenkā projām - sēnes šeit drīzāk metaforiski apzīmē dažādas ne tik labas emocijas, piedzīvoto un saspringto. Un ar to sēņu izdzīšanu ir jautrība. Man tiešām ir sanācis vairāk pavingrot un izkustēties un pirms nedēļas pat biju tieši pamācīties vingrojumus pie profesionāļa. Izkustējos un jutos uzreiz pēc tam vienkārši lieliski. Taču sēnes ir viltīgas -sakustināju tās acīmredzami un pirms nokrišanas tās sasparojās, līdz ar to tiku pie nākošas dienas diezgan nepriecīgās krāsās. Sākumā nesapratu, kur viss mans pavasara prieks? Bet tad atcerējos- tas ir tas lekcijā dzirdētais, ka sakustinot tās vecās emocijas – tās izlien uz āru.
Vēl tā sēņu tēma manī raisa jautājumu - no kā es baidos? Kāpēc doma vien par attiecībām mani satrauc? Senās bailes no vīriešiem? It kā ļoti saista un interesē, bet tomēr bail. Ko mēs lekcijām runājām – labākās zāles pret bailēm ir drosme. Tikai kurā virzienā man tā drosme jāliek lietā? Eh, vīrieši, attiecības – kā tikt kādā skaidrībā? It kā taču jābūt viegli. Savādi. Sevi saprast un tad vēl viņus. Jautrs mums tas tusiņš, kā saka Dimantra. Bet nu galvenā atziņa, ka pavasaris IR. Tas tiešām dod kaut kādu zināmu dullumu un sirsniņā tāds nemiers, tā vien gribas iemīlēties un būt tādā feinā lidojumā.