Jauna pasaule

Jauns gads jauns sākums, jeb vismaz cits, ja ne jauns. It kā tikai mēnesis pagājis, bet esmu zināmas pieredzes bagātāka. Pavadot visus svētkus vienatnē un ieskatoties tieši bailēm acīs – jo tiku cauri šobrīd vispopulārākajai neveselībai – man bija arī ļoti daudz laika pārdomām. Pirmkārt, jau kāpēc nonācu tādas neveselībās – vai tiešām bailes no tā ka īsti nav ar ko tos svētkus svinēt? Tagad bija labs iemesls nesvinēt. Taču pat izolācijā esot – nolēmu, ka svētku sajūtu varu radīt arī pati -skaisti sapucējos, uzklāju galdu un pirmo reizi izbaudīju arī šādus svētkus. Otrkārt tagad jūtos drošāk, jo vismaz uz brīdi ir imunitāte. Varbūt zemapziņa jau tāpēc to visu tā pasūtīja un arī pārdomu laiks man varbūt bija nepieciešams. Nebija kur sprukt un nācās ieklausīties pašai sevī? Interesanti, bet liekas, ka man bija tās pāris nedēļas miera pat bija vajadzīgas.

Arī lekciju, akadēmijas, vispār dzīves virziena ziņā bija daudz iekšējo dialogu, kur galvenais secinājums- nav viss dzīvē melns un balts, bet ir pelēks. Līdz ar to turpinu sekot līdzi lekcijām. Nu jau divu lekciju ierakstus paspēju noskatīties un tēmas ir ļoti saistošas. Gadu iesākām atceroties wow momentus. Tie ir tādi absolūti laimes momentiņi, ko katrs esam piedzīvojuši. Apkopojot tos uz lapas var sākt redzēt kopsakarības. Mani wow momenti pārsvarā saistīti, ar brīžiem, kad kāds mērķis ir izdevies, esmu piepildījusi sapni, kad esmu ko sasniegusi, kā arī pilnīgi pretēji – kad kāds ir bijis man negaidīti mīļš pret mani. Ir ko analizēt, bet vērtīgi arī vienkārši atcerēties un pabūt tajā wow sajūtā.

Turpinājums, kā tālāk uzzinājām otrdien – noteikt savu sūtību, savus galvenos instinktus. Tādi ir vairāki un tie ir visiem, taču prioritārā secība katram sava. Jau vairākas dienas cenšos novērot, kurš instinkts man ir vadošais un sāk izkristalizēties – pašrealizācija. Tā gan man liekas arī diezgan vīrišķīga, tāpēc no sākuma, negribēju sev atzīt, ka tas varētu būt mans vadošais virziens. Tomēr pamanu, ka tajos wow brīžos man ir svarīgi, ka tieši es kaut ko esmu paveikusi- sarunājusi, nokārtojusi, sapratusi utt. Kā Dimantra teica, nav labu vai sliktu instinktu, līdz ar to jāpieņem kāds ir manējais. Otrais instinkts par ko šaubījos vai nav pirmajā vietā, noteikti ir pašsaglabāšanās instinkts, jo meklēju drošību visu dzīvi un jūtos wow, kad tajā esmu. Ne vienmēr vieta vai apstākļi, bet bieži vien vienkārši īsto cilvēku tuvums ir drošību dodošs. Par tālāko secību neesmu tikusi skaidrībā- vai brīvība vai ģimene- nezinu. Vēl jāpapēta. Ceru arī, ka turpmākajās lekcijās vairāk sapratīšu kā tieši šīs atklāsmes pielietot ikdienā un izaugsmē. Bet nu pirmais solis ir sperts – apzināšanās.

Recent Posts

See All

Līdzsvarā

Jaunākajā lekcijā runājām par līdzsvaru attiecībās un, ka jābūt vienā svaru kategorijā. Tas nozīmē, ka lai tu teiktu jā viņam vispirms ir jāsaka jā un otrādi. Svarīgi būt tikpat egoistiskai cik esmu m

Pavasara karuselis

Pārlasīju pagājušajā reizē sarakstīto – tik traki vairs nav, vairs nejūtos kā ievainota stirna– tagad drīzāk ir ļoti liels nogurums un mēģinu saprast kā turpināt un vai turpināt konkursu, vai arī ir v

Es, es pati un Tinderis

Šodien lekcijā runājām par to kā nav vērts mēģināt izprast vīriešus, jo tas nav iespējams. Tāpat kā viņiem nav iespējams izprast mūs. Vēl arī pieskaramies tam, ka pirms dodamies attiecības, laulībā –