Kad nekas nav palicis tevī..

..tad paliks vairs tikai prieks. Kā Raimonda Paula dziesmā. Mans atklājums, ka šajā periodā, kad ir tik viegli ieslīgt smeldzīgā melanholijā, palīdz mūzika- nedaudz paspēlēju klavieres un jau ir par gramu labāk. Skaidrs, ka nejūtos tik spārnota kā pirms gada, neizlikšos, ka tā būtu. Nezinu vai tas ir saistīts ar apkārtējo situāciju, vai arī esmu tajā bedrē pirms augšup izrāviena, par ko Dimantra ir stāstījusi – bet šobrīd ir kā ir. Ir daudz darbu, atbildības, testosteronu un balanss ir pajucis.

Pārdomās pēc otrdienas lekcijas domāju par bērnu audzināšanu, par to kā mani audzināja, par to cik liela tam nozīme. Cik daudz droša bija mana pasaule, kad tajā ienācu un kādas pārliecības es sevī iekapsulēju. Vai tāpēc man tagad saka – man prieks, ka esi tik stipra un tiec ar visu galā pati. Ha, vai tad es to esmu gribējusi? Bet laikam zemapziņā- jā ir kaut kādas tādas pārliecības. Man tagad ir parādījusies vēlme pašai censties un mīlēt savus bērnus labāk, lai nākošā paaudze ir laimīgāka. Sekojoši, protams aizdomājos, ka arī tiešām gribētu savu ģimeni un laikam pirmo reizi šo, līdz šim abstrakto ideju, varu sev uzburt arī domformu veidā. Jo, ja līdz šim likās, ka kur nu es kā mamma derētu, pati vēl neko nesaprotu un vispirms vīrieši jāsāk saprast. Tad tagad vienkārši piefiksēju šo savu vēlmi – būt mammai un man pat liekas, man varētu tīri labi izdoties. Ja jau varu iztēloties, tātad tas ir reāli. Tikai jāsasapņo.

Ar sapņošanu arī iet raibi. Cenšos, no visas sirds cenšos, sapņot un vēlēties, it kā viss būtu kā vienmēr, bet kaut kā, lai noticētu, ir sevi jāpielauž. Es cenšos izdomāt kā tas varētu piepildīties – un man liekas neiespējami. Jā. Tā NAV pareizā pieeja. Īstā pieeja ir sapņot un palaist sapni un neko nemēģināt izplānot. Un otrs atpakaļ vilcējs ir nepacietība. Ai, kā man gribās uzreiz, uzreiz to foršo, mīlošo vīru, laimīgos bērnus un silto pavardu, kur es varētu audzēt laimi un mīlestību vienā mierā. Nu un ko lai dara, ja gribās tagad nevis kaut kad? Ziemassvētku laiks arī tika virza domas šādā virzienā. Bet nu pamazām, pa vienai dienai uz priekšu.

P.S.

Tu tam netici, grūti tev saprast,

Ka reizēm var būt arī tā.

Kad ar sevi tik ļoti ir aprasts,

Ka tu smejies no itin nekā.


Kā L. Brieža vārdi dziesmā saka – vajag smieties. Vienkārši sākt smieties uz līdzenas vietas. Efektīvs, pārbaudīts vingrinājums no kādas no lekcijām- vienkārši sākt smieties un kādu brīdi smieties katru dienu. Uztrenējas skaisti un sievišķīgi smiekli un priecīgi ap sirdi kļūst no paša procesa.


Recent Posts

See All

Līdzsvarā

Jaunākajā lekcijā runājām par līdzsvaru attiecībās un, ka jābūt vienā svaru kategorijā. Tas nozīmē, ka lai tu teiktu jā viņam vispirms ir jāsaka jā un otrādi. Svarīgi būt tikpat egoistiskai cik esmu m

Pavasara karuselis

Pārlasīju pagājušajā reizē sarakstīto – tik traki vairs nav, vairs nejūtos kā ievainota stirna– tagad drīzāk ir ļoti liels nogurums un mēģinu saprast kā turpināt un vai turpināt konkursu, vai arī ir v

Es, es pati un Tinderis

Šodien lekcijā runājām par to kā nav vērts mēģināt izprast vīriešus, jo tas nav iespējams. Tāpat kā viņiem nav iespējams izprast mūs. Vēl arī pieskaramies tam, ka pirms dodamies attiecības, laulībā –