Ko runāt un ko nerunāt ar saviem tuvākajiem!?

Ko runāt un ko nerunāt ar saviem tuvākajiem!? Šīs pēdējās nedēļas bija ne pārāk vieglas (un jā, tikko izlaboju “grūtas” uz “ne pārāk vieglas” – lai vairojas tas pozitīvais, kaut vai caur noliegumu)… Ai, cik daudz šajās nedēļās nācās mainīt sarunu tematus, pārtraukt sarunu biedrus vai jau iepriekš pabrīdināt kādu īpašu cilvēku, ka viss par ko ES vēlos šajā tikšanās reizē runāt ir tikai un vienīgi pozitīvais. Un mani ļoti pārsteidza tas, cik patiesībā grūti ir noturēties uz tās pozitīvās sarunu, domu un fantāziju stīgas. Sapratu, ka lielākā daļa man tuvo cilvēku, paziņu, draugu izvēlas stāstīt par negatīvo, kas atgadījies. Un tikai daži īpaši cilvēki vairoja to skaisto, foršo, priecīgo, daloties ar savām nedēļā piedzīvotajām virsotnēm un laimīgajiem mirklīšiem. Varbūt pat šī iemesla dēļ sanāca šonedēļ runāt un rakstīt daudz mazāk nekā iepriekš, jo ar šī brīža zināšanām par to, cik ļoti mūsu – sieviešu – runātais un pat nodomātais, un fantazētais ātri aug un vairojas, gribu laist pasaulē tikai skaistās sajūtas.

Vēl viena lieta, ko pamanīju kā pārmaiņas savā personīgajā uzvedībā – kļuvis daudz vieglāk izteikt emocijas, uzdot jautājumus par privātām tēmām, ir vieglāk “pastumt” citus pareizajā virzienā. Un kā rādītājs ir mana mamma. Jo šo sievietes ceļu uzsāku ne tikai sevis dēļ, bet arī visu savas ģimenes sieviešu dēļ, lai dalītos ar viņām šajās gudrībās un mākslā. Ir kļuvis vieglāk runāt ar mammu. Ir lielāka sapratne, vairāk miermīlības mūsu sarunās. Pagaidām gan maziem, maziem solīšiem lietas uzlabojas, taču ir redzamas izmaiņas, kaut kur par un ap mums – manas ģimenes sievietēm kopumā…

Interesanta šī izaugsme un sievišķā vairošana. Ar lielāko prieku un aizrautību turpinu šo savu sievietes dzīves mākslas ceļu. Ceļu pie sevis…