Par ķēkšām un karaļiem

Šoreiz, pirmo reizi rudenī, lekciju klausījos neklātienē. Lai gan, protams, efekts nav kā klātienē, bet esmu pateicīga, ka akadēmija piedāvā šādu iespēju. Izdevās varbūt pat labāk, kā varēja vēlēties, jo otrdienas vietā lekciju skatījos piektdienā un sanāca labs moments, tieši, kad darba vietā bija bijusi pēdējā diena. Jā, aizgāju no darba, kas jau sākumā bija diezgan eksperimentāls projekts, jo daudz garlaikojos un vienīgais, kas mani tur turēja bija ilūzija par iespējamām satiecībām ar vadītāju. Te gan laikam situāciju raksturoja pierastos atrastais teikums- ja nedievina nav ko satikties. Aizejot prom izjutu pilnīgi brīvības un viegluma sajūtu, sanāk, ka nebiju pat pamanījusi cik ļoti nospiesta tur jutos. Un tad Dimantras lekcija – īstajā laikā palīdzēja pagriezties atkal uz sevi vērstā virzienā.

Tēma mums atgādināja cik svarīgi ir sapņot un iedzīvoties savos sapņos, izjust, kā esmu savas pasaules centrā. Piemirstās šis uzdevums ikdienā, bet nu atkal pievērsos. Uzdevums bija arī uzrakstīt trīs resursus, kuri, ja jau man dzīvē būtu – palīdzētu būt laimīgai. Sanāca trīs dažādi virzieni, jo viens no šiem stipri praktisks, otrs - attiecību jautājums un trešais hobijs, kas šobrīd ir ierobežots aktuālās situācijas dēļ. Vēl jāpiestrādā pie resursu sadalīšanas un konkretizēšanas. Otrs jautājums bija par to, kādas domas mums zemapziņā jau ir saglabāts un ietekmē dzīvi un notikumus, pašām nezinot. Piemēram, visādas nelabas pārliecības un frāzes saklausītas no radiem, skolotājiem un citiem gudrajiem un viedajiem, kas velkas līdzi kā tādi tarakāni vai pūstošas nezāles un neļauj augt un ziedēt ziediem un lidot bitītēm. Rezultātā sapņus ir neviegli īstenot un jauniem komplimentiem un labajam nav vietas. Uzdevums tāpēc ir gan atpazīt vecās pārliecības, bet galvenais noticēt, kad kāds saka ko labu un atcerēties cilvēkus un situācijas, kad tā noticis. Es atcerējos, kā man reiz teica, ka man piemītot aristokrātiska elegance un toreiz likās, nu ko tur runā, bet nevajag analizēt- vienkārši pieņemu un saprotu tā tiešām ir. Vai arī nesen man teica, ka no manis staro labestība. Tas likās savādi, jo nepierasti ko tādu dzirdēt. Bet skaisti taču! Vajag vienkārši priecāties un pieņemt. Tāds nu ir galvenais uzdevums un tāpēc arī tāds nosaukums – pašai jānotic, ka esmu karaliene, jāmīl sevi tādu un ka es esmu laba, pat ja pieļauju kļūdas. Un ceru, ka mans karalis to arī sajutīs un mani atradīs.

Recent Posts

See All

Līdzsvarā

Jaunākajā lekcijā runājām par līdzsvaru attiecībās un, ka jābūt vienā svaru kategorijā. Tas nozīmē, ka lai tu teiktu jā viņam vispirms ir jāsaka jā un otrādi. Svarīgi būt tikpat egoistiskai cik esmu m

Pavasara karuselis

Pārlasīju pagājušajā reizē sarakstīto – tik traki vairs nav, vairs nejūtos kā ievainota stirna– tagad drīzāk ir ļoti liels nogurums un mēģinu saprast kā turpināt un vai turpināt konkursu, vai arī ir v

Es, es pati un Tinderis

Šodien lekcijā runājām par to kā nav vērts mēģināt izprast vīriešus, jo tas nav iespējams. Tāpat kā viņiem nav iespējams izprast mūs. Vēl arī pieskaramies tam, ka pirms dodamies attiecības, laulībā –