Sasapņoties?

Šī nedēļa drīzāk tāda pārdomu nedēļa, liekas, ka nekas nebīdās uz priekšu. Mums bija uzdevums – sasapņoties. Saprotu, ka tas nemaz nav tik vienkārši kā izklausās. Lai gan iekārtoju kladīti, pagaidām tā ir tukša. Liekas, ka taču tik skaidrs – zinu ko gribu, bet kad tā sāku domāt- vai tas ko vēlos ir manas vēlmes, vai tas ko apkārtējie no manis sagaida. Līdz ar to esmu nedaudz strupceļā. Protams, nevēlos, lai vienā brīdī atdurtos pret vajadzībām. Šobrīd saprotu, ka tie pie sapņiem ir jāpiestrādā, jo zinu, ka nevēlos turpināt kā līdz šim. Varbūt tas arī ir labi – sākt no otras puses, ar to ko nevēlos. Jebkurā gadījumā šis mājasdarbs noteikti tiek pārcelts uz nākošo nedēļu. Nekas, nekas.

Otra lieta, pie kuras jāturpina piestrādāt, un kas man liekas neierasta- ir nemeklēt vainīgos, nevainot sevi un citus. Šī vainošana ir pierasta un notiek tik automātiski, ka vispirms jāsaprot, ka drīkstu to atmest un palaist vaļā. Skaidrs arī, ka tādus pieradumus pāris dienu laikā izmainīt nevar, jo pierastais ir pazīstams, bet nezināmais biedējošs. Jebkurā gadījumā patīkama ir doma, ka mana iekšējā mazā meitenīte, kura ir kārtīgi dresēta un jūtas vainīga par katru mazu kļūdiņu, tagad drīkst uzelpot.

Nedaudz no pārdomu puses, sapratu, ka laikam jau tā ir, ka izbeidzot attiecības sievietei ir vieglāk, jo viņa var būt pašpietiekama. Šobrīd jūtos, ka jāievelk elpa un esmu mierā ar sevi. Tāpat ceru, ka enerģija ko staroju vairs nav tik melna kā līdz šim. Laikam pirmo reizi kopš pusaudžu vecuma, jūtos mierīgi attiecībā uz nākotni un attiecībām. Cenšos arī vairs nerakāties pagātnē un nepāranalizēt katru situāciju, kas bijusi, jo tas tomēr neko nedod – kas ir bijis tas ir pagājis un tagad drīzāk enerģiju gribu tērēt sapņošanai.

Uzdevumi skaidri – tagad tik jāievieš dzīvē.