Sievišķības burve Antra

Sievišķības burve – tā Antru Poču sauc daudzas Latvijas sievietes. Viņa ir izveidojusi Dzīves Mākslas Akadēmiju jeb, kā pati saka, ģimeni un drošo vietu visām Latvijas sievietēm. Tajā viņa dalās ar savām vairāk kā 30 gadu garumā iegūtajām un praksē pārbaudītajām zināšanām, galvenokārt, par enerģētiskajiem likumiem, kas darbojas cilvēku sabiedrībā starp sievieti un vīrieti. Arī mēs tikāmies ar Antru, lai izdibinātu dažus no viņas mācītajiem sievišķības noslēpumiem.


– Kā tad mūsdienu sievietēm ir ar to sievišķību – mums tā nāk tā dabīgi un intuitīvi, vai tomēr pieklibo un ir jāmācās? Redzi, kad mammītei piedzimst bērniņš, vai viņš uzreiz ir sieviete vai vīrietis? Taču – nē! Šis puisītis vai meitenīte nemāk ne rakstīt, ne lasīt, ne kustēties, nemāk darīt ne to, ne šo. Patiesībā viņš absolūti visu mācās. Tāpēc tas, ko mēs šajā dzīvē mākam vai varam, ir tas, ko mēs esam iemācījušies. Jautājums, ko mēs iemācījāmies un ko mēs neiemācījāmies.


– Vai arī, ko mums iemācīja vai neiemācīja. Nē, nē, nē, tā jau ir upura attieksme. Mēs katrs taču zinām, ka var mācīt, ko grib, bet iemācāmies mēs tikai to, ko mēs gribam. Apzināti vai neapzināti. Diezgan automātiski mēs iemācījāmies dzimto valodu. Tieši tikpat automātiski mēs iemācāmies arī sievišķās zināšanas. Ja mammītei tās bija, ja mammīte bija laimīga sieviete, ja viņa bija laimīgās attiecībās ar vīrieti, tad brīnišķīgi – Dzīves Mākslas akadēmijas lekcijas var laist garām. Ja tā visa nebija, tad pašai kaut kas jādara. Jo var jau pārmest mammai un tētim visu dzīvi, bet kas no tā? Pašai visa dzīve pa to laiku būs pagājusi. Ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi pašai! Galu galā, mammīte mīlestībā deva tev dzīvību. Nu nemācēja viņa iedot visu tā, kā tu būtu gribējusi. Nu vari taču pati! Ja mammīte nevarēja tev, tad tu vismaz savām meitām vari iedot. Mēs visas meitiņām gribētu iedot laimīgo likteni, bet mēs varam iedot tikai to, kas mums ir. Un mēs nevaram iedot to, kā mums nav. Tieši tāpēc: gribi iedot meitiņai laimīgo likteni, tiec pati pie sava laimīgā likteņa! Nu, redz’, par to es arī runāju savās lekcijās. Es dalos zināšanās, kam vajadzēja būt mājās, par noslēpumiem, kā būt laimīgai sievietei, lai automātiski tev blakus būtu arī laimīgs vīrietis un diezgan automātiski arī laimīgi bērni, jo bērni nokopē to, kā vecāki dzīvo. Tāpēc tā saruna parasti ir par to, kā būt sievietei, nevis pus vīrietim.


– Vai šādu pus vīriešu mums ir daudz? Jā, jo nebija jau no kurienes tām meitenēm iemācīties veiksmīgu, laimīgu sievieti. Tas bija pēckara laiks, kurā auga mūsu māmiņas, vecmāmiņas, vecvecmāmiņas. Labi, ka viņas vispār izdzīvoja, labi, ka viņas mums deva dzīvību un iznesa mūs tik tālu. Bet karš ir beidzies, es mēdzu teikt. To, kas mums nav iedots, mēs varam piemācīties klāt un iedot saviem bērniem, lai viņiem vairs tas nav jāapgūst šādās lekcijās.


– Pastāstiet, kā nonācāt līdz tam, ka jāveido šāda Dzīves Mākslas akadēmija un jāmāca citām sievietēm sievišķos noslēpumus? Viss sākās tā, ka arī es ilgus gadus dzīvoju kā brīnišķīgs supervīrietis. Ar biznesu, ar sasniegumiem. Man viss izdevās. Vīrieši manā dzīvē bija vienmēr, taču nebija tā īstā. Man auga divas meitiņas. Raugoties uz viņām, es dziļi sirdī uzdevu sev jautājumu, vai es novēlu tādu pašu likteni savām meitiņām… Protams, ka nē! Kad meitiņām bija pusaudžu gadi, es uzskatīju par savu pienākumu ar viņām par to runāt. Es teicu: “Ja jūs nevarējāt no manis nokopēt laimīgu sievietes dzīvi — jūs nokopējāt kruta veiksmīgas sievietes dzīvi, bet laimīgas diezin vai — tad tas, ko es vismaz varu izdarīt, ir izstāstīt, kā būtu jādara.” Tā bija tāda zināšanu esence no mana apzinātā mācību un meklējumu ceļa nu jau vairāk kā 30 gadu garumā. Īsumā to var raksturot kā izpratni par enerģētiskajiem likumiem, kas darbojas cilvēku sabiedrībā starp sievieti un vīrieti. Ja mēs prasmīgi tos izmantojam, tad mums veicas, iet labi, ir panākumi, ir laimīgas sievietes un ir veiksmīgi vīrieši. Es to esmu pārbaudījusi pati un varu teikt, ka tas strādā, taču nenoliegšu, ka mainīt sevi bija grūti.


– Kas bija visgrūtākais? Man ārkārtīgi daudz kas bija grūti. Man tā vīrišķā attieksme bija ļoti izteikta. Vīrišķā attieksme ir tā, kas palīdz mums visu dzīvē sasniegt. Visi sociālie sasniegumi ir ar vīrišķajām īpašībām. Tikai ar vīrieti tad neiet gluži labi… Man arī bija diezgan grūti atteikties no visiem sasniegumiem, lai vīrietim tie visi būtu. Bet, ziniet, kas ir interesantākais, ka šobrīd man tāpat ir sasniegumi, iespējams, vēl lielāki kā iepriekš, taču tie jau ir pavisam citādāki.


– Vai bija kāds nozīmīgs pagrieziena punkts, lai Jūs pati mainītu savu dzīvi? Man nebija nekādu iekšēju lūzumu. Man bija vienkārši ļoti augsta atbildība un mīlestība pret meitiņām. Un arī pret viņu draudzenēm. Jo sākās jau viss manās mājās, kad nebija nekādu lekciju, bija tikai sarunas, uz kurām nāca meitiņu draudzenes un draudzeņu draudzenes. Tad, kad manā mājā ienāca tik daudz cilvēku, ka bija nepieciešama pusstunda, lai ienāktu un pusstunda, lai izietu, es sapratu, ka vajag telpas, ka vajag tai lielajai sieviešu kustībai vietu. Tad arī radās Akadēmija.


– Akadēmijas galvenais akcents ir likts uz sievišķību. Kā Jūs raksturotu sievišķību? Es saku, ka tas ir ceļš по женски*. Tā ir sievišķā attieksme. Tā ir tāda iekšēja rīcības motivācija, kas ir pavisam cita sievietei un pavisam cita vīrietim. Tas paredz, ka sieviete var darīt pilnīgi visas lietas, tikai ar šo sievišķo attieksmi. Sieviete vienkārši atsakās no visām vīrišķajām formām – sacensties, konkurēt, uzvarēt, iegūt. Un vīrietis automātiski viņu atrod. Vīrietim dzīvības esence, viņa dzīvības avots, ir sieviete, kas spēj mīlēt, nevis sieviete, kura sacenšas un konkurē.

Salīdzināšu ar puķēm. Dabā retāk, bet mākslīgā vidē ļoti bieži ir gadījumi, kad ziedi neatplaukst, kad sēkliņas neuzdīgst. Tā arī ar sievietēm: ja mēs ilgstoši paliekam tajā vīrišķajā ceļā, mēs varam nekad tā arī neatplaukt. Bet, kad mēs drusku, drusku sev palīdzam, tad mēs atveramies. Katra sieviete to var, katrai sievietei var būt laimīgas attiecības. Jo, ja sieviete ir sieviete, agri vai vēlu viņa ir laimīga arī attiecībās. Un, galvenais, vīrietis ir laimīgs!

Taču sievietēm bieži sajūk, viņas aizmirst, ka ķermenis ir tikai viens, ka dzimums ir viens. Sarauties uz pusēm nesanāks. Taču mums apkārt viss ir orientēts uz to, ka arī sievietei jābūt kā vīrietim.


– Liek domāt, kā sasniegt rezultātu? Jā, viss ir orientēts uz rezultātu. Viss ir vērsts uz sasniegumiem. Bet būt sievietei ir kaut kas pavisam daudz maigāks, skaistāks, radošāks. Būt sievietei ir absolūti citādāks ceļš.


– Bet nav taču tā, ka visām sievietēm tagad būtu jāiet prom no darba, jākļūst par mājsaimniecēm? Ja sievietēm būtu 10, 20 un 30 bērnu – jā, tik jaudīgas mēs esam, tad, protams, mēs nepaspētu strādāt, taču ar vienu, diviem, trijiem, pieciem bērniem mums vēl ir ārkārtīgi daudz enerģijas, un, ja mēs to pārpalikumu izmantojam karjerai, sasniegumiem un to darām по женски, tad viss ir kārtībā.


– Bet, vai tā notiek? Kā Jums šķiet, kā jūtas sievietes mūsu sabiedrībā? Sievietes ir ļoti apmulsušas, pazaudējušās. Patiesībā ārkārtīgi izmisušas.


– Kas liek tā justies? Tas, ka sievietes izmanto sevi, izmanto sevi kā vīriešus. Tas, ka sabiedrība viņas izmanto kā vīriešus. Nevis kā būtnes ar savu patieso sūtību un dabu, bet kā darba robotus. Kā man viena meitene teica: “Mums Latvijā taču sievietes ir tik skaistas, tik gudras, ko viņām vēl var iemācīt?” Būt arī laimīgām! Un, ticiet man, tas vienmēr ir saistīts ar attiecībām. Sievietes ir ārkārtīgi centīgas un mīlošas, bet, kad tas aiziet tajā vīrišķajā formātā, tad ir ziepes dzīvē.


– Vai ir kas tāds, ko meitenēm būtu jāzina kā mantra, lai ziepes nepienāktu? Sievietei ir jābūt tādai, lai vīrietis viņu ieraugot gribētu būt labāks. Visās jomās. Ja tas tā nav, kaut kas nav kārtībā ar sievieti. Tas, kas ir jāiemācās, tā ir cieņa pret vīrieti! Tas bieži pieklibo, ja mēs pašas kā tādi pusvīrieši esam… Kā es parasti jautāju meitenēm: ja mēs cīnāmies ar vīrieti, kurš parasti uzvarēs? Sieviete! Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam divi vienā, bet viņš – viens! Mēs uzvarēsim un mums tādu zaudētāju vairs nevajadzēs. Tieši tāpēc ir jāprot vīrieti cienīt. Vispār vienīgais ceļš uz mīlestību ir caur cieņu.


– Bet vai patiesi visas attiecības ir sievietes spēkos glābt? Viņas spēkos tas ir, bet – vai vajag? Ļoti bieži ir tā, ka nevajag. Vispār mana pārliecība ir, ka ar glābšanu nevajadzētu nodarboties. Patiesi ir jārūpējas par sevi. Ja nu vajag glābt, tad vajag glābt vispirms sevi, jo apkārtējie jums līdzi izglābsies. Tas ir kā ar gaismu – tā pievelk. Vajag dot no sevis labāko, ko tu vari, tad arī tev tiks dots. Ir jāzina, ka mēs redzam spoguli. Viss, ko mēs domājam par citiem, ir par sevi. Kā muti atver, par sevi vien sanāk. Vajag stipri par to padomāt, kurš ir glābjamais.  Visu, ko man gribas darīt otram, vispirms ir jāizdara sev. Visu, ko man gribas pateikt par otru, vispirms ir jāpasaka sev. Visu, ko es gribu padomāt par citu cilvēku, vispirms es jāpadomā par sevi. Tad tas būs patiesāk. Citādi mēs tik daudz liekam projekcijas uz citiem cilvēkiem… Ja cilvēki to zinātu, pavisam citu runātu. Būtu jāuzņemas atbildība. Katrā ziņā šī doma veicina apzināšanos.


– Vai ir kas tāds, ko Jūs gribētu novēlēt ikvienai sievietei? Atcerieties, ka sievišķība ir jākopj katru dienu. Mēs esam aboslūti Dieva daļa. Ja mes dzīvojam atbilstoši sev, mūsu dzīve ir skaista un viegla. Atraisieties savā patiesajā dabā! Tad redzēsiet, ka ziedi uzplaukst, tie apaugļojas un ir augļi. Tad redzēsiet veiksmīgus savas dzīves augļus. Un, ziniet, ir tikai divas lietas, kas virza mūsu dvēseles attīstību pareizā virzienā, tā ir cieņa un pateicība. Tiklīdz mēs dzīvosim kaut nedaudz vairāk cieņā un pateicībā, mums būs atvieglojums dzīvē. To arī novēlu piedzīvot!


Autore Līga Ozoliņa portālam ©Sievietes pasaule

* no krievu valodas ‘ar sievišķo attieksmi’