Viss nāk un aiziet tālumā un sākas viss no gala

Šeku reku, pēdējā lekcija šajā kursā klāt. Lekcija bija tāds kā kopsavilkums un tik tagad var aptvert cik ļoti daudz ir pārrunāts un uzzināts šī kursa laikā. Liekas tikko vēl bija pirmās lekcijas un nu deviņus mēnešus, vienu karantīnu un pavisam citu pasauli vēlāk, varu atskatīties, kas tad ir mainījies manā dzīvē.

Ko esmu ieviesusi dzīvē? Atļauju sev nedarīt to, kas nepatīk, mazāk daru lietas pienākuma pēc. Atļauju sev justies viegli (pretstatā, vecajai iedomai, ka jābūt grūti, lai kaut ko sasniegtu). Joprojām tikai daļēji izdodas radīšanas prakses, bet cenšos veltīt uzmanību, kādas domas man ikdienā galvā ir. Tagad nesatraucos, par depresīvo periodu – zinu, ka tāds ir un pāriet. Krāsoju lūpas katru dienu. Neapskaužu citas sievietes, bet cenšos nokopēt, ja varu, jeb arī domās pateikties, ka viņām ir tas ko vēlos, jo tas nozīmē, ka tas ir iespējams. Bieži domāju par oksitacīniem un ir lieliski baudīt dabu, būt ar draudzenēm un ēst lēnām. Saprotu labāk gan ģimenes attiecības, gan to kā strādā instinkti. Esmu apzinājusi savas mīlestības valodas. Ir uzlabojušās attiecības ar tēti un tagad vecāku ģimenē ir vairāk harmonijas un miera. Esmu pateicīga vecākiem un vairs nepārmetu ne sev ne viņiem. Attiecību ziņā – joprojām esmu viena, bet pa šo laiku, biju iemīlējusies, likās, ka ābece strādā, bet ļāvos apvārdoties, jo vārdi ir viena no manām mīlestības valodām. Izrādījās, ka lai gan palīdzēju augt vīrieša projektiem, izrādījās, ka es neesmu vienīgā, kurai viņš velta uzmanību un laiku. Nesena iepazīšanās internetā arī noslēdzās uz vīrieša vienkāršu pazušanu. Saprotu, ka man darba vēl ir daudz, pie lomām jāstrādā, zemapziņa jātīra, pie pašapziņas jāpiestrādā un lai tas mans zieds ziedētu ar vienu gadu mācību ir par maz. Bet iespējams pats labākais, ko esmu ieviesusi savā prāta pasaulē- nejusties vainīgai un nekas, nekas- redzu, ka esmu maisā, tātad galva jau ir ārā. Līdz ar to, jo vairāk mācos, jo vairāk gribās turpināt izaugsmi un tiekties pēc jaunām zināšanām.

Es esmu ļoti pateicīga Dimantrai un akadēmijas komandai par šo lielisko iespēju un to, ka tiešām jūtos izredzēta, ka man ir iespēja šo visu uzzināt un iepazīt. Akadēmija ir arī liels atbalsts un tāda mazā drošības saliņa, kur rast atbalstu un kopā meklēt radošus risinājumus situācijām. Esmu satikusi tik daudz lielisku, iedvesmojošu un mīlošu sieviešu, gan manas kursa biedrenes, gan tās, kuras jau kursu izgājušas pirms daudziem gadiem. Tā gaišā un sirsnīgā enerģija, ko smeļamies akadēmijā ir kaifīga un pozitīvā ziņā atkarību raisoša. Es novēlu mums visām pavadīt ar vien vairāk laiku šajā laimes sajūtā un ceru, ka arvien vairāk sieviešu uzzinās par sievišķajām zināšanām, lai mēs visas kopā būtu laimīgākas un veidotu laimīgas ģimenes.

Sirsnīgā pateicībā,

Recent Posts

See All

Atbildība vai tomēr vaina?

Šonedēļ runājām par tēmu, kas atšķiras no līdzšinējām, jo apspriedām nevis sievišķo, bet vīrišķo. Arī tā daļa, ko mēs pavadām vīrišķajā enerģijā jāpavada kvalitatīvi. Tad nu uzzinājām daudz jauna par

Dzīve kā teātris

Vēl viena nedēļa paskrējusi un šoreiz lekcijā iepazināmies ar tēmu par sievietes lomām. Kā izrādās, sievietei esot attiecībās ir jābalansē starp piecām dažādām lomām. Māte vai mīļākā, kalpone vai siev

©2018 Life Art Academy